ASV publicēts zinātnisks pētījums par halucinogēno sēņu aktīvās sastāvdaļas psilocibīna vienreizējas uzņemšanas ietekmi. Šīs vielas ietekme uz vairākuma brīvprātīgo psiholoģisko stāvokli tiek vērtēta kā ļoti pozitīva.
Pēc pētījuma autoru domām, psilocibīna sēnes un līdzīgi halucinogēni paver jaunas perspektīvas fobiju, depresijas un citu garīgu traucējumu ārstēšanai paredzētu zāļu izstrādātājiem un ražotājiem. Iespējams arī, ka halucinogēnu labvēlīgā ietekme var atvieglot neārstējami slimu pacientu stāvokli slimības beigu stadijā.
Vienlaikus pētnieciskā projekta koordinators Rolands Grifits brīdina līdzcilvēkus no neatkarīgiem eksperimentiem ar halucinogēniem mājas apstākļos. Pēc viņa teiktā, aptuveni trešā daļa eksperimenta dalībnieku uzskatīja, ka psilocibīna sekas ir "biedējošas". Šajā sakarā halucinogēno medikamentu lietošana ārpus laboratorijas un bez kvalificētu speciālistu uzraudzības var radīt neatgriezenisku kaitējumu cilvēka veselībai, uzsver Grifits.
Pētījums, ko daļēji finansēja ASV valdība, tika veikts Džona Hopkinsa Universitātes Medicīnas skolas laboratorijā Baltimorā, un tajā piedalījās 36 vīrieši, kas jaunāki par 46 gadiem. Neviens no dalībniekiem pirms eksperimenta nebija lietojis narkotikas, daudzi interesējās par reliģiju un ik pa laikam piedalījās dažādos reliģiskos pasākumos – kolektīvās lūgšanās, dievkalpojumos, sarunās ne par reliģiskām tēmām u.c.
Pēc vienas psilocibīna devas katrs dalībnieks laboratorijā pavadīja vairākas stundas. Pētāmie halucinogēna ietekmē tika ievietoti izolētā telpā, kurā skanēja klasiskā mūzika. Dalībniekiem tika aizsietas acis, un viņiem tika lūgts koncentrēt savu uzmanību uz iekšējiem pārdzīvojumiem.
Lai salīdzinātu psilocibīna iedarbību ar pašreizējo zāļu iedarbību, dalībnieki vienu vai divas reizes nākamo laboratorijas apmeklējumu laikā lietoja halucinogēno psihostimulantu Ritalīnu. Subjektu ziņojumi par tūlītēju pieredzi tūlīt pēc psilocibīna lietošanas ietvēra ziņojumus par saskarsmi ar "pārpasaulīgo realitāti", "telpas un laika pārsniegšanu", bijību un svētu šausmu, kā arī dziļas prieka, miera un mīlestības izjūtas. Daudziem dalībniekiem bija ievērojamas grūtības, mēģinot sniegt verbālus savas pieredzes aprakstus.
No aprakstošā viedokļa subjektu stāsti neatšķīrās no labi zināmajiem ziņojumiem par reliģisko pieredzi, ko pēcnācējiem atstājuši reliģiskie mistiķi, kas pieder pie dažādām konfesijām, norāda zinātnieki. Tomēr pētījuma autori vēlējās precizēt, ka problēmas reliģiskā puse kopumā paliek ārpus viņu interešu sfēras.
Divus mēnešus pēc eksperimenta 24 dalībnieki atbildēja uz papildu pētnieku jautājumiem. Kā liecina aptauja, divas trešdaļas no viņiem joprojām uzskatīja, ka pieredze ir viens no pieciem svarīgākajiem notikumiem savā dzīvē. Trešdaļai aptaujāto psilocibīna halucinācijas kļuva par garīgi nozīmīgāko notikumu viņu dzīvē.
Apmēram 80% dalībnieku arī norādīja, ka halucinācijas pieredze nenoliedzami pozitīvi ietekmēja viņu garīgo stāvokli, pašcieņu un attiecības ar citiem.Daži dalībnieki apgalvoja, ka notikušās izmaiņas ir pamanījuši ģimene un draugi, un tās ir pelnījušas pozitīvu novērtējumu.
Psilocibīna, LSD un citu halucinogēno zāļu psihotropo īpašību sistemātiski pētījumi sākās Eiropā un ASV 20. gadsimta 20. gados. Liela daļa pētījumu tika pārtraukta 1960. gadu sākumā, jo jauniešu kontrkultūras ideologi radīja neveselīgu ažiotāžu ap šīm vielām. Pirmie pēc ilgāka pārtraukuma nopietni pētījumi šajā jomā atsākās 90. gadu vidū.
